aizšķūtēt
aizšķūtēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju; trans.; neakt.
1.Aizgādāt (klaušu kārtā ar pajūgiem).
PiemēriAizšķūtēt jaunkareivjus uz pilsētu.
- Aizšķūtēt jaunkareivjus uz pilsētu.
- Viņus [streikojošos strādniekus] arestēšot un kā dumpiniekus aizšķūtēšot uz Bengori [cietumu].
1.1.pārn.; sar. Aizgādāt. Nogādāt (kur).
PiemēriKatrīne: Gaidu, kamēr ceļa nolīdzinās. Tad mani aizšķūtēšot [uz ciemata centru] ar visu māju. Kā vecos laikos lielmāti karietē.
- Katrīne: Gaidu, kamēr ceļa nolīdzinās. Tad mani aizšķūtēšot [uz ciemata centru] ar visu māju. Kā vecos laikos lielmāti karietē.
Avoti: 1. sējums