aizbrukt
aizbrukt parasti 3. pers., -brūk, pag. -bruka; intrans.
1.Brūkot, grūstot (kam), tikt aizsprostotam, piepildītam. imperf. Brukt ciet.
PiemēriAla aizbrukusi.
- Ala aizbrukusi.
- Grāvis aizbruka.
- Pils ieeja aizbrukusi.
2.Brūkot, grūstot nokļūt (kur, aiz kā, kam priekšā u. tml.).
PiemēriAkmeņi aizbruka alai priekšā.
- Akmeņi aizbruka alai priekšā.
Avoti: 1. sējums