aizcirst
aizcirst -cērtu, -cērt, -cērt, pag. -cirtu; trans.
1.Iesākt cirst, bet nepabeigt. Iecirst (līdz kādai vietai).
Piemēri..ļauna un cieta sirds ir bijusi cilvēkam, kas piekrastē aizcirtis bērzu līdz pusei un atstājis, lai nokalst.
- ..ļauna un cieta sirds ir bijusi cilvēkam, kas piekrastē aizcirtis bērzu līdz pusei un atstājis, lai nokalst.
- ..tagad viņš [slimais dēls] bija kā aizcirsts koks, kas, vējā līgodamies, lūst arvien dziļāk..
2.Strauji, ar sparu aizvērt.
PiemēriTad viņš aizcirta durvis tā, ka sniegs nobira no lieveņa jumteļa.
- Tad viņš aizcirta durvis tā, ka sniegs nobira no lieveņa jumteļa.
- Agnese.. aizcirta burtnīcu un devās uz garderobi.
- Merija aizcirta pūdertrauku. Nokūpēja balts mākonis.
3.Spēji pārtraukt (piemēram, elpu).
PiemēriVējš aizcirta elpu.
- Vējš aizcirta elpu.
- ..sniegs uzbrūk no visām pusēm, plosās, ārdās, tiecas nogāzt zemē.., aizcērt elpu.
- Kādā no istabām viņam izcirta elpu saldenā gāzes smaka.
4.pareti Strauji aizlikt, aizgrūst (kam priekšā).
Piemēri..viņš.. plaukstu aizcirta mutei priekšā..
- ..viņš.. plaukstu aizcirta mutei priekšā..
Avoti: 1. sējums