aizlocīties
aizlocīties parasti 3. pers., -lokās, pag. -locījās; refl.
1.Refl. → aizlocīt1.
3.Lokoties attālināties, aizvirzīties (parasti par rāpuļiem, tārpiem u. tml.).
Piemēri..ganu puika izlaiž no pudeles čūskulēnu. Izvelk tikai korķi un.. rāpulis jau aizlokās prom.
- ..ganu puika izlaiž no pudeles čūskulēnu. Izvelk tikai korķi un.. rāpulis jau aizlokās prom.
- pārn. ..uguns [no degošās ēkas] pārgāja uz žogu, kā liesmaina čūska aizlocījās pa krūmiem uz ārsta vasarnīcas pusi.
3.1.pārn. Atrasties, būt novietotam līku loču (par līkumainu ceļu, upi u. tml.). Aizlīkumot.
PiemēriTaciņa uz upes malu aizlocījās gar blakus māju, tās augļu dārzu un sakņu dobēm.
- Taciņa uz upes malu aizlocījās gar blakus māju, tās augļu dārzu un sakņu dobēm.
- Saulē gluži balta izdedzināta aizlocījās šoseja caur pļavām un tīrumiem.
4.Aizvirzīties, metot līkumus (par cilvēku, vagonu, pajūgu u. tml. virkni).
PiemēriVilciens aizlokās gar aizas malu.
- Vilciens aizlokās gar aizas malu.
- Putekļi vēl kūpēja uz ceļa, kur strauji aizlocījās garā kāzinieku rinda.
- ..sādžai cauri izbraukuši, viņi [kareivji] ieraudzīja sava pulka kolonnas asti aizlokāmies starp kokiem pret kalnu.
Avoti: 1. sējums