apreibināt
apreibināt -inu, -ini, -ina, pag. -ināju; trans.
1.Būt par cēloni, ka apreibst (1).
PiemēriStiprs vīns apreibina.
2.Būt par cēloni, ka apreibst (2).
Piemēri..[mākslinieks] ir kluss, sevī iegrimis, mazrunīgs, bet viņu aizrauj un apreibina pats radīšanas prieks.
2.1.Būt par cēloni, ka zaudē paškritikas spējas (par panākumiem, slavu u. tml.).
PiemēriTaču panākumi neapreibināja jauno talantu. Viņš neatlaidīgi un cītīgi turpināja studēt dižo pasaules mūzikas klasiķu sacerējumu partitūras.
Avoti: 1. sējums