apreibināt
apreibināt -inu, -ini, -ina, pag. -ināju; trans.
1.Būt par cēloni, ka apreibst (1).
PiemēriStiprs vīns apreibina.
- Stiprs vīns apreibina.
- Ievu smaržas apreibināta meitene.
- Sitiens apreibināja uzbrucēju.
- Nebiju ilgi dzēris, un degvīna glāzīte mani ātri apreibināja.
- ..viesulis, griezdams laivu riņķī vien,.. apreibināja braucēju.
2.Būt par cēloni, ka apreibst (2).
Piemēri..[mākslinieks] ir kluss, sevī iegrimis, mazrunīgs, bet viņu aizrauj un apreibina pats radīšanas prieks.
- ..[mākslinieks] ir kluss, sevī iegrimis, mazrunīgs, bet viņu aizrauj un apreibina pats radīšanas prieks.
- Bet karstā dvaša, kas plūst Smilgām sejā, smarža@m, kas viļņo no Ellas matiem un miesas, dedzinošais skatiens - beidzot ir apreibinājuši arī Smilgu.
- Aleksandram likās, it kā viņš būtu ieelpojis vesela ziedoša jasmīnu meža smaržu - tā viņu apreibināja prieks.
2.1.Būt par cēloni, ka zaudē paškritikas spējas (par panākumiem, slavu u. tml.).
PiemēriTaču panākumi neapreibināja jauno talantu. Viņš neatlaidīgi un cītīgi turpināja studēt dižo pasaules mūzikas klasiķu sacerējumu partitūras.
- Taču panākumi neapreibināja jauno talantu. Viņš neatlaidīgi un cītīgi turpināja studēt dižo pasaules mūzikas klasiķu sacerējumu partitūras.
- Sekmju apreibināts, Freda gars lidoja mākoņos..
Avoti: 1. sējums