apvainot
apvainot -oju, -o, -o, pag. -oju; trans.
1.Izraisīt apbēdinājumu, sarūgtinājumu, dusmas u. tml. Nodarīt pāri, stipri aizskart, pazemot, izturēties nievājoši.
PiemēriSmagi apvainot.
- Smagi apvainot.
- Publiski apvainot.
- Justies apvainotam.
- Apvainot ar savu izturēšanos.
- Viegli apvainojams cilvēks.
- Babuļa sievasmāte bija netīrīga un pļāpīga vecene, un salīdzinājums ar to Moniku apvainoja.
- «..ej ārā, ej ārā un ļauj man mieru!» dēls sauca nepacietīgi, un māte izsteidzās, apvainota un skaļi raudādama.
- Janka aizvien bija nelaimīgs, mūžīgi tam likās, ka citi to apvaino, pazemo.
1.1.Aizskart, pazemot (kāda jūtas).
PiemēriMīla, mīla, nikna mīla Apvainota, atraidīta - Es aiz sāpēm zaļus kokus Ar saknēm izravētu..
- Mīla, mīla, nikna mīla Apvainota, atraidīta - Es aiz sāpēm zaļus kokus Ar saknēm izravētu..
2.Paziņot, ka uzskata par vainīgu (kādā nodarījumā, noziegumā). Apsūdzēt.
PiemēriApvainot noziegumā.
- Apvainot noziegumā.
- Nepatiesi apvainot zādzībā.
- Apvainot par negodīgu rīcību.
- ..[Elenu Džozefu] kopā ar citiem 196 Dienvidāfrikas Republikas patriotiem apvainoja valsts nodevībā, par ko draudēja nāves sods.
- Upīts ne tikai atsedz šīs [buržuāziskās] sabiedrības dažādo pārstāvju raksturus un rīcību, bet arī apvaino tos un tiesā.
Avoti: 1. sējums