atšalkt
atšalkt parasti 3. pers., -šalc, pag. -šalca; intrans.
1.Ar šalkoņu atplūst (kur, līdz kādai vietai u. tml.) – parasti par vēju, vētru.
PiemēriAtšalc pavasara vējš.
- Atšalc pavasara vējš.
1.1.Atskanēt (par skaņām).
PiemēriAtšalc dziesma.
- Atšalc dziesma.
- Garajās nomoda naktīs, kad no apkārtējām istabām atšalca tikai rāmā gulētāju elpa, viņai gadījās uz mirkli iesnausties..
- ..kā viegla vēsma caur ābeļu zariem no klēts atšalca Ozolienes balss ar tādu maigumu, kāds viņai bija tikai pret Annu [meitu].
- Šurp no zemēm, gan tuvām, gan tālīnām, Atšalc balsis, kas vienkopus plūst.
2.poēt. Pienākt, iestāties no jauna (par parādībām dabā vai sabiedrības dzīve).
PiemēriMaijs ik gadus atšalc ar siltām ziedoņa vēsmām, ar palu ūdeņiem un pirmo puķu smaržu, ar strazdu un cīruļu dziesmām.
- Maijs ik gadus atšalc ar siltām ziedoņa vēsmām, ar palu ūdeņiem un pirmo puķu smaržu, ar strazdu un cīruļu dziesmām.
- Lai pumpurus tik nesaminam un plauksmi nesam domās savās - Jauns pavasaris atšalks kļavās.
- Kareivjiem, ko bargā kauja saudzēs, Mierīgs vizmos upes plašums zils, Atšalks dzīve tavās drupu kaudzēs [sagrautajā pilsētā]..
Avoti: 1. sējums