aurēt
aurēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju
1.intrans. Aurot1.
Piemēri..tāds garš - ūū! - atskrej no nezināmas vietas bērzu kalnā... Tur [sētsvidū] stāv sieviete, aurē un baras..
- ..tāds garš - ūū! - atskrej no nezināmas vietas bērzu kalnā... Tur [sētsvidū] stāv sieviete, aurē un baras..
- Paulim patika bezprātīgā ūjināšana - viņš arvien uzmeklēja tādus kalnus, kas vistālāk nes atbalsi. «Uhū, uhū! Uhū-ū-ū-ū!» tā viņš aurēja stundām ilgi un klausījās, kā skaņas grimst un ceļas..
- Zaķi aurē.
2.trans.; sar. Aurot2.
PiemēriPlosts bija otrā pusē. Roga izkāpa un aurēja pārcēlāju.
- Plosts bija otrā pusē. Roga izkāpa un aurēja pārcēlāju.
- Dēls aurējis tēvu palīgā.
3.parasti 3. pers.; intrans. Aurot3.
PiemēriTur [uz upes] arī vēji aurē un tādēļ slidotavu neviens nerīkos.
- Tur [uz upes] arī vēji aurē un tādēļ slidotavu neviens nerīkos.
Avoti: 1. sējums