bezcerība
bezcerība -as, s.; parasti vsk.
1.Psihisks stāvoklis, ko izraisa cerību, izredžu trūkums.
PiemēriIeslīgt bezcerībā.
- Ieslīgt bezcerībā.
- Nogrimt bezcerībā.
- Ilgais bezdarbs radījis [Elzā] bezcerību un pat mazvērtības sajūtu.
- Ferdinanda galva noslīgst uz krūtīm. Visā viņa augumā jaušama.. nevarība un bezcerība..
- ..mātes acīs bija iegulusies vēl drūmāka bezcerība.
1.1.Bezcerīgs stāvoklis.
PiemēriVisu jaunības laiku esmu jutusi tikai nogurumu un apnikumu... Tā bija bezcerība manā dzīvē.
- Visu jaunības laiku esmu jutusi tikai nogurumu un apnikumu... Tā bija bezcerība manā dzīvē.
- Tā [laiva] godīgu cilvēku varēja aizvest tikai pretī bēdām un bezcerībai.
1.2.ģen.: bezcerību, bezcerības, adj. nozīmē Tāds, kam raksturīgs cerību, izredžu trūkums. Tāds, kurā izpaužas cerību, izredžu trūkums.
Piemēri..dažam bezcerību dzīve aplauž spārnus..
- ..dažam bezcerību dzīve aplauž spārnus..
- Vai tad tikai šodien vēl tika gaišs apziņā viņa [nabadzīga privātskolotāja] nospiestais stāvoklis, nabadzība, drūmā pagātne un bezcerību nākotne?
- Tā pati vakardienas bezcerības aina: pelēki viļņi ar baltiem putu vainagiem un augšā pelēki mākoņi.
Avoti: 2. sējums