blāzmot
blāzmot parasti 3. pers., -o, pag. -oja; intrans.
1.Kļūt, būt gaišam (saulei vai mēnesim lecot vai rietot).
PiemēriDebess jums sāka blāzmot, virs apvāršņa parādījās ugunīgas saules ripas mala..
1.1.Būt tādam, kad ir blāzma (par laika posmu).
Piemēri..aiz mežiem un pakalniem rīts jau blāzmoja..
1.2.Radīt blāzmu (par gaismu, gaismas avotu).
PiemēriLogā vēl blāzmoja vāja gaismiņa. Nu, zināms, māte gaida viņu mājā.
1.3.Spīdēt lēktā vai rietā (par debess spīdekļiem).
Piemēri..mēness klusi blāzmoja pār ziedošiem rudzu laukiem.
2.Izstarot vai atstarot (vāju) gaismu. Būt redzamam, atšķirties no tumšākas apkārtnes ar savu gaišumu.
PiemēriGājāt kara takas, Šķēpiem blāzmojot, Nācāt nāvei blakus Mums šeit dzīvi dot.
Avoti: 2. sējums