brēkt
brēkt brēcu, brēc, brēc, pag. brēcu; sar.
1.intrans. Skaļi, neapvaldīti kliegt.
PiemēriBrēkt vienā brēkšanā.
Stabili vārdu savienojumiNelaime nenāk brēkdama.
1.1.Radīt skaļas, griezīgas balss skaņas (par dzīvniekiem).
PiemēriKaija brēc.
1.2.pārn. Skaļi, griezīgi skanēt.
PiemēriAutomašīnas [taures] signāls brēca gandrīz nepārtraukti.
2.trans. Ļoti skaļā, kliedzošā balsī runāt.
Piemēri..Velti brēc viņš aizsmacis:.. «Esmu kungs! Vai nepazīstat?»
2.1.intrans.
Piemēri..laivas pakaļgalā stāvēdams, viņš brēca uz vīriem, spļaudījās un deva komandas.
3.intrans. Skaļi raudāt. Raudot kliegt, vaimanāt.
PiemēriZīdainis brēc.
4.intrans. Teikt, paust nosodījumu, sašutumu. Protestēt. Būt par cēloni nosodījumam, protestam.
PiemēriJēkabs: Es dzirdu, ka zeme brēc par netaisno sadalījumu. Zeme aicina, lai viņu apstrādā. Es viņai kliedzu līdzi.
Stabili vārdu savienojumiBrēkt pēc atriebības (arī atmaksas).
Stabili vārdu savienojumi(Tur jau) pat akmeņiem (arī akmenim) jābrēc. Brēkt uz (arī pret) debesīm.
Avoti: 2. sējums