brēciens
brēciens -a, v.; sar.
1.Skaļš, neapvaldīts kliedziens (parasti bailēs, dusmās, sāpēs).
Piemēri«Palīgā! Palīgā!» no krūtīm izlauzās brēciens.
1.1.Skaļas (parasti bērnu) raudas.
PiemēriMute man ieplešas līdz ausīm, un es laižu vaļā briesmīgu brēcienu. Pie tam man asaras birst kā pupas.
1.2.Skaļš, arī ass, griezīgs (dzīvnieka) kliedziens, sauciens. Skaļa, griezīga (dzīvnieka) balss skaņa.
Piemēri..Bāl dzidrie tālumi, un, klausīdamās griezē Un pūces brēcienos, nakts pāri siliem nāk..
Avoti: 2. sējums