brīkšķēt
brīkšķēt parasti 3. pers., brīkšķ, pag. brikšķēja
brīkšēt parasti 3. pers., brīkš, pag. brikšēja; intrans.; retāk
Radīt spēcīgu troksni (piemēram, par lielākiem (koka) priekšmetiem, kas lūst, plaisā vai gāžas). Atskanēt šādam troksnim.
PiemēriStaigājot brīkšķ grīdas dēļi.
- Staigājot brīkšķ grīdas dēļi.
- Stiprā vētrā brīkšķ jumts.
- ..tiesas priekšsēdētājs.. ar dūri sita uz galda, ka tas brīkšķēja vien.
- Drīz tur [mājā] sprāga pirmās granātas.. Kaut kur brīkšķēdama lūza kāda sija un iebruka griesti..
- ..atskanēja cirtienu troksnis, un pēc brīža brīkšķēdams nogāzās pelēks alksnis.
Avoti: 2. sējums