brikšķēt
brikšķēt parasti 3. pers., brikšķ, pag. brikšķēja
brikšēt parasti 3. pers., brikš, pag. brikšēja; intrans.; retāk
Radīt īslaicīgu, asu troksni (piemēram, par lūstošiem zariem, koka priekšmetiem, plaisājošu ledu). Atskanēt šādam troksnim.
PiemēriZari lūst brikšķēdami.
Avoti: 2. sējums