brikšķēt
brikšķēt parasti 3. pers., brikšķ, pag. brikšķēja
brikšēt parasti 3. pers., brikš, pag. brikšēja; intrans.; retāk
Radīt īslaicīgu, asu troksni (piemēram, par lūstošiem zariem, koka priekšmetiem, plaisājošu ledu). Atskanēt šādam troksnim.
PiemēriZari lūst brikšķēdami.
- Zari lūst brikšķēdami.
- Iet pa krūmiem, ka brikšķ vien.
- Kajaks.. saspieda to [zīmuli] tik stipri, ka tas kā sauss zars brikšķēdams salūza, sabira gabaliņos.
- ..pretējā krastā brikšķēja niedras, kāds staigāja pa tām.
- Šķūņa jumtā auro vējš, brikšķ jumta sijas..
- Sudmalu dambis sācis brikšķēt un brakšķēt.
Avoti: 2. sējums