bubināt
bubināt -inu, -ini, -ina, pag. -ināju
1.parasti 3. pers.; intrans. Radīt paklusas, raksturīgas balss skaņas (par zirgu).
PiemēriPēc āboliņa padošanas arī citi zirgi sāka bubināt un skatīties no savām silēm uz mātes pusi.
2.trans.; sar. Klusi, neskaidri teikt, sacīt.
PiemēriBrīdi domīgi klusējām, bet tad Ķezberis sāka klusu bubināt: «Saproti, mājās sieva.»
2.1.intrans.
PiemēriUn tad abas sarunu vedējas sāka piesardzības labad bubināt, jo gar logu dārza pusē pagāja slimnieces meita..
Avoti: 2. sējums