ciniķis
ciniķis -ķa, v.
ciniķe -es, dsk. ģen. -ķu, s.
1.Cilvēks, kas izaicinoši noraida vai neievēro pieņemtās tikumības un pieklājības normas. Rupjš, bezkaunīgs cilvēks.
PiemēriVilšanās vienu otru jaunieti spēj padarīt par ciniķi, uz ilgu laiku iznīcinot viņā ticību mīlestībai. Viņš sāk izšķiest spēkus sīkos, banālos «piedzīvojumos» un pats kļūst nabags.
- Vilšanās vienu otru jaunieti spēj padarīt par ciniķi, uz ilgu laiku iznīcinot viņā ticību mīlestībai. Viņš sāk izšķiest spēkus sīkos, banālos «piedzīvojumos» un pats kļūst nabags.
- Vislielākie ciniķi bija jauni zēni. Un, lai cik nejauki un baigi tas izklausījās, arī veci, sirmi papuči [tēvi] laiku pa laikam izgrūda pa bezkaunībai, pēc tam paši ilgi nosmējās par savu šķietamo humoru.
2.vēst. Sengrieķu filozofijas skolas pārstāvis, kura sludināja sabiedrisko un tikumisko normu neievērošanu, atgriešanos pie dabas. Kiniķis.
PiemēriCiniķu mācība.
- Ciniķu mācība.
- Ciniķu skola.
Avoti: 2. sējums