dižciltība
dižciltība -as, s.; parasti vsk.
1.neakt. Piederība pie aristokrātijas.
PiemēriPierādīt savu dižciltību.
2.Stāvoklis, kad dzīvniekam ir tīršķirnes galvenās pazīmes un tas ir reģistrēts ciltsgrāmatā.
PiemēriTas [suns] bija samērā zema auguma un acīm redzot ar senu dižciltību lepoties nevarēja.
Avoti: 2. sējums