dižciltīgs
dižciltīgs -ais; s. -a, -ā
dižciltīgi apst.
1.neakt. Tāds (cilvēks), kas pieder pie aristokrātijas.
PiemēriDižciltīgs muižnieks.
- Dižciltīgs muižnieks.
- ..[grāfs] teica, ka tā [Hortenzija] esot tikpat dižciltīga kā viņš.
1.2.lietv. nozīmē: dižciltīgais, -ā, v.; dižciltīgā, -ās, s. Aristokrāts.
PiemēriDižciltīgo privilēģijas.
- Dižciltīgo privilēģijas.
2.Tāds (dzīvnieks), kam ir tīršķirnes galvenās pazīmes un kas ir reģistrēts ciltsgrāmatā.
PiemēriSuns jau viņai ir, Bobis, gan ne dižciltīgs buldogs, bet melns bezsugas kveksītis.
- Suns jau viņai ir, Bobis, gan ne dižciltīgs buldogs, bet melns bezsugas kveksītis.
- Rej suņi Koktebelē - taksi, kranči, mopši. Un dižciltīgie rej, tik mazliet dižciltīgāk.
Avoti: 2. sējums