domīgs
domīgs -ais; s. -a, -ā
domīgi apst.
1.Tāds, kas pārdomā. Tāds, kas ir aizņemts ar domām.
PiemēriZēns staigāja domīgs un kluss.
- Zēns staigāja domīgs un kluss.
- Viņš atspiedās uz lāpstas, nopūtās un kļuva domīgs. Viņš centās kaut ko atcerēties, bet nekādi nevarēja atmiņā atdzīvināt pagātnes miglā ietītās ainas.
- «Bet man šķitās, jūs būsiet pārdomājusi. Māte saka, jūs visas šīs dienas esot bijusi tāda domīga.»
- pārn. Vērojam, kā tas [prāmis] slīd pār lēno, domīgo upi.
- pārn. Domīgas zvaigznes raudzījās uz trim cilvēku bērniem, vakars bija kluss un bezgalīgs kā snaudoša jūra..
1.1.Tāds, kurā izpaužas pārdomas, domas.
PiemēriDomīgs skatiens.
- Domīgs skatiens.
- Domīgs smaids.
- Domīgi atbildēt.
- Ievas acis kļuvušas pavisam domīgas, tās skata visā mūžā neizstaigājamus ceļus..
- ..ienāca slaida auguma vīrietis bālu, skumji domīgu seju.
Avoti: 2. sējums