dullums
dullums -a, v.; sar.
1.parasti vsk. Vispārināta īpašība → dulls, šīs īpašības konkrēta izpausme.
Piemēri«Jaunība vienmēr dullums galvā. Un avīzēs taisni šitādus uzkurina - kosmoss, atomstacijas, dienvidpols un pingvīni.»
- «Jaunība vienmēr dullums galvā. Un avīzēs taisni šitādus uzkurina - kosmoss, atomstacijas, dienvidpols un pingvīni.»
- ..es.. teikšu, ka neko nezinu, ka tu visu to savā dullumā esi izdomājis...
- ..[krimināluzrauga] pieminējums šinī mirklī Sausajam [virsniekam] bija kā apdullinošs vāles sitiens pa galvu.. Sausais pārvarēja savu dullumu un mēģināja Cepli apstrīdēt.
1.1.Reibums, reibonis (no alkohola).
PiemēriSaulīte jau bija gabalā, bet darbi neizrīkoti. Laba stunda pagāja, kamēr [brigadieris] apskrēja brigādi, tad atkal žigli taisījās uz mājām, sāk, pagulēsies, varbūt tas dullums pāries. Ja nu kāda čarkiņa gadītos, būtu vēl labāk...
- Saulīte jau bija gabalā, bet darbi neizrīkoti. Laba stunda pagāja, kamēr [brigadieris] apskrēja brigādi, tad atkal žigli taisījās uz mājām, sāk, pagulēsies, varbūt tas dullums pāries. Ja nu kāda čarkiņa gadītos, būtu vēl labāk...
- Kopš pašām mūsu kāzām tu taču dzīvo vienā dullumā. Kad tu reiz atjēgsies?
2.Nesaprātīgam, muļķīgam cilvēkam raksturīga darbība, rīcība.
PiemēriZēnam prātā visādi dullumi.
- Zēnam prātā visādi dullumi.
Avoti: 2. sējums