dullums
dullums -a, v.; sar.
1.parasti vsk. Vispārināta īpašība → dulls, šīs īpašības konkrēta izpausme.
Piemēri«Jaunība vienmēr dullums galvā. Un avīzēs taisni šitādus uzkurina - kosmoss, atomstacijas, dienvidpols un pingvīni.»
1.1.Reibums, reibonis (no alkohola).
PiemēriSaulīte jau bija gabalā, bet darbi neizrīkoti. Laba stunda pagāja, kamēr [brigadieris] apskrēja brigādi, tad atkal žigli taisījās uz mājām, sāk, pagulēsies, varbūt tas dullums pāries. Ja nu kāda čarkiņa gadītos, būtu vēl labāk...
2.Nesaprātīgam, muļķīgam cilvēkam raksturīga darbība, rīcība.
PiemēriZēnam prātā visādi dullumi.
Avoti: 2. sējums