dumpīgs
dumpīgs -ais; s. -a, -ā
dumpīgi apst.
1.Tāds, kas ir nemierā (ar ko), tāds, kas vēršas pret ko. Tāds, kas gatavojas, arī aicina uz dumpi [1].
PiemēriDumpīgs jaunietis.
- Dumpīgs jaunietis.
- Dumpīgās koloniālās tautas.
1.1.Tāds, kurā izpaužas vai kura saturā ir nemiers (ar ko), vēršanās pret ko, arī aicinājums uz cīņu.
PiemēriDumpīgas runas.
- Dumpīgas runas.
- Dumpīgas dziesmas.
- Dumpīgi runāt.
- Mēs nepazītu veco Zemeslodi, Ja ļaužu doma liesmā pārvērstos. Tā doma dumpīgā, kas tautu sirdī rodas, kad vecās važas jānokrata nost.
- ..[dzejnieks] ir sacerējis arī daudzas īsti dumpīgas dzejas pret bagātniekiem un vispār par neģēlīgo naudas varu pasaulē.
- Dumpīgas noskaņas satrauca asinis, un viņa [meitene] jutās spējīga uz vislielāko neprātību.
1.2.Tāds, kam raksturīgs nemiers (ar ko), tieksme vērsties pret ko (par psihi, psihisku stāvokli).
PiemēriDumpīgs gars.
- Dumpīgs gars.
- Dumpīgs prāts.
1.3.Tāds, kurā ir nemieri, tāds, kurā cīnās (pret pastāvošo iekārtu) – par vietu, teritoriju.
PiemēriPa dumpīgākajiem rajoniem vācieši iebiedēdami braukāja ar ložmetējiem.
- Pa dumpīgākajiem rajoniem vācieši iebiedēdami braukāja ar ložmetējiem.
Avoti: 2. sējums