gaiņāt
gaiņāt -āju, -ā, -ā, pag. -āju; trans.
1.Vēcinot (ar rokām vai ar kādu priekšmetu), dzīt prom (ko uzmācīgu, traucējošu).
PiemēriGaiņāt mušas.
1.1.Panākt (ar vārdiem, žestiem), ka (kāds) attālinās. Dzīt prom, raidīt prom.
PiemēriGaiņāt prom ziņkārīgos.
1.2.Dzīt prom (ko uzmācīgu, traucējošu, piemēram, vēcinot ar asti, kustinot galvu) — par dzīvniekiem.
PiemēriGovs gaiņā dundurus.
1.3.reti Vēcinot (ar rokām vai ar kādu priekšmetu), panākt, ka (kāds) virzās (uz kurieni).
PiemēriKrišiņš pacēlās, notupās uz ceļiem un ar roku gaiņāja kameni uz durvju pusi. «Vai iesi saulē..» viņš sacīja pasmiedamies..
2.Vēcinot (ar rokām vai ar kādu priekšmetu), panākt, ka gaist (piemēram, dūmi, smaržas).
PiemēriGaiņāt uzmācīgās smaržas.
2.1.Būt par cēloni tam, ka gaist (piemēram, migla, mākoņi).
Piemēri..pakāpjas saule, nepiekāpīgi gaiņā nost uzbāzīgos mākoņus..
3.Censties atvairīt (piemēram, domas, jūtas, nogurumu).
PiemēriVēsma atcerējās tēva nostāstu un gaiņāja uznākušās bailes. Tagad nevienu nešauj - viņa mierināja sevi.
Avoti: 3. sējums