gainīties
gainīties -os, -ies, -ās, pag. -ījos; refl.
1.Vēcinot (ar rokām vai ar kādu priekšmetu), censties atbrīvoties (no kā uzmācīga, traucējoša). Gaiņāties (1).
PiemēriGainīties no suņiem.
- Gainīties no suņiem.
- Gainīties no odiem.
- pārn. No nāves vergi gainījās Un lielpilsētās bēga.
1.1.Censties atbrīvoties (no kā uzmācīga, traucējoša, piemēram, vēcinot ar asti, kustinot galvu) – par dzīvniekiem.
PiemēriZirgs gainās ar dunduriem.
- Zirgs gainās ar dunduriem.
1.2.savienojumā ar «pretī»; pareti Neļaut tuvoties, vēcinot ar rokām.
PiemēriJauneklis spiežas arvien tuvāk. Šī [jaunava] gan reizēm tā kā gainās pretī, bet tas daudz neko nelīdz.
- Jauneklis spiežas arvien tuvāk. Šī [jaunava] gan reizēm tā kā gainās pretī, bet tas daudz neko nelīdz.
2.Noraidoši atbildēt, ar žestiem pastiprinot noraidījumu. Gaināties (2).
3.Censties atvairīties (piemēram, no domām, jūtām, noguruma). Gaiņāties (3).
PiemēriKo līdzēs, ja.. no atmiņām gainīšos, iedomai pakaļ dzīšos?
- Ko līdzēs, ja.. no atmiņām gainīšos, iedomai pakaļ dzīšos?
Avoti: 3. sējums