glūnīgs
glūnīgs -ais; s. -a, -ā
glūnīgi apst.
1.Tāds, kurā izpaužas kas negatīvs (piemēram, ļaunums, nenovīdība) – par acīm, skatienu.
PiemēriVisur tiem pēdējā laikā sekoja vecā vagara glūnīgā, nosirmojusī lapsas acs.
- Visur tiem pēdējā laikā sekoja vecā vagara glūnīgā, nosirmojusī lapsas acs.
- Acis viņam gaismā nedaudz apžilba un glūnīgi caur pieri raudzījās istabā.
- Netālu no fabrikas vārtiem es paeju garām svešam, paresnam kungam. Viņa skatiens ir tik glūnīgi uzbāzīgs, ka es it kā sadrūvējies ieeju pa vārtiem.
2.Tāds, kas ko dara, slepus skatīdamies, slepus novērodams (par cilvēku vai dzīvnieku).
PiemēriGlūnīgā lapsa.
- Glūnīgā lapsa.
- Un tad slepus uz turieni sāka vilkties glūnīgas sievas un vīri.
- pārn. Klusums velkas viņu pēdās, glūnīgs un ļauns, kā noliesējis vilks.
Avoti: 3. sējums