glūņa
glūņa ģen. -as, v. dat. -am, s. dat. -ai, kopdz.; niev.
1.Cilvēks, kas glūn (2).
Piemēri..[jūrmalā] bija dēku meklētāji un klusi glūņas, kas tīksmināja savus skatus ap puskailiem sieviešu augumiem.
1.1.Cilvēks, kas izspiego, izseko.
PiemēriVai tad, kad iesim projām, kaut kur neuzkrītoši nesekos glūņa, lai nevien uzzinātu sapulcējušos [revolucionāru] īstās personības... bet izsekojot mēģinātu tikt uz pēdām vēl citiem biedriem..
Avoti: 3. sējums