glums
glums -ais; s. -a, -ā
glumi apst.
1.Tāds, kas pārklājies ar gļotām, gļotvielām.
PiemēriGluma zivs.
1.1.Tāds, kas pārklājies ar ko gļotainu (1), lipīgu.
PiemēriRokas man aplipušas ar krāsu un pernicu, glumas, kā ar zaļām ziepēm ieziestas.
2.Tāds, kas satur gļotvielas. Staipīgs, lipīgs, arī recekļains (par šķidrumu, dūņām u. tml.).
PiemēriGluma miltu tume.
3.Slidens (piemēram, par ledu, apledojušu ceļu).
Piemēri..ledus bija bezgala glums, tik glums, ka [slidojot] nevarēja atsperties, un šķita, nupat, nupat būs jākrīt.
3.1.Ar gludu virsmu, gluds (par priekšmetu). Viegli slīdošs (piemēram, par audumu).
PiemēriGlums papīrs.
4.sar. Tāds, kas jebkurā situācijā atrod izeju, tāds, kas prot pielāgoties apstākļiem. Arī viltīgs, liekulīgs.
Piemēri«Viņš ir glums, pret viņu nekādus pierādījumus neatradīsi,» Biruta bez cerīgi teica.
4.1.Tāds, kurā izpaužas šādas īpašības.
Piemēri..sejai.. pārvilkās korporeļiem raksturīgais glumais smaids.. ..viņš palocījās pret Ligitu..
Stabili vārdu savienojumiGlums kā zutis. Tam ir gluma āda.
Avoti: 3. sējums