glābiņš
glābiņš -a, v.; parasti vsk.
1.Tas (piemēram, palīdzība, apstākļi), kas var glābt (no bojāejas, nelaimes, posta). Iespēja izglābties.
PiemēriVisu laiku viņai [bezdarbniecei] šķita, ka tā nokļuvusi bezizejas stāvoklī un ka glābiņa nav.
- Visu laiku viņai [bezdarbniecei] šķita, ka tā nokļuvusi bezizejas stāvoklī un ka glābiņa nav.
- Daudzās vētrās zvejas vīri slīkuši, Velti gaidot glābiņu no dieva.
- sal. Kā glābiņā Mirdza lūkojās kādas meitas sejā, kas likās laipnāka par citām.
1.1.Patvērums (no kā bēgot, vairoties).
PiemēriBet Patinam [kumeļam] sametās bailes no tādiem ērmotiem ragulopiem, viņš žigli meklēja glābiņu pie mātes: pietecēja ķēvei klāt un soli pa solim turējās viņai tuvu sānos.
- Bet Patinam [kumeļam] sametās bailes no tādiem ērmotiem ragulopiem, viņš žigli meklēja glābiņu pie mātes: pietecēja ķēvei klāt un soli pa solim turējās viņai tuvu sānos.
- ..kā bultas traucās pāri divi vanagi, kas gūstīja cīrulīti. Cīrulis meklēja glābiņu cilvēka tuvumā un pieplaka pie zemes.
1.2.Iespēja izvairīties (piemēram, no kā uzmākšanās), būt netraucētam.
PiemēriSakne:.. un man tā kā tā no fermas pārzines nebūs glābiņa, viņa ātrāk mierā neliks, kamēr panāks savu.
- Sakne:.. un man tā kā tā no fermas pārzines nebūs glābiņa, viņa ātrāk mierā neliks, kamēr panāks savu.
- Un bērniem roku pielikt, to tikai nē, pa tām slimības dienām palaidušies tā, ka vairs nekāda glābiņa.
- Saviesušies [prusaki] tik daudz, ka nav vairs nekur glābiņa no viņiem.
Avoti: 3. sējums