gruzdēt
gruzdēt parasti 3. pers., gruzd, pag. gruzdēja (retāk gruzda, 1. konj.); intrans.
1.Degt lēnām, bez liesmām. Tikko degt.
PiemēriGruzd nodegušās ēkas pamati.
- Gruzd nodegušās ēkas pamati.
- Gruzd mitra malka.
- ..lauka malā vēl aizvien gruzdēja ugunskurs, un, kad apdzisušajām liesmām kāds uzmeta sausu egles zaru ar pusapbirušajām skujām, augstu uzlidoja dzirksteļu spiets.
- Uguns saplaka, aprāvās, izdzisa. Drīz vairs gruzdēja tikai sadegušo spāru gali.
- Brīžiem uzliesmodams gaišāk, bet visvairāk gruzdēdams, dega purvs.
- pārn. Nedrīkst pieļaut, lai agresīvie spēki uzpūstu gruzdošās kara briesmu ogles.
- pārn. Vai Tu «degsi» gruzdot vai ar liesmu? Tas atkarīgs no ceļa izvēles, no tā, ko Tu dzīvē meklē.
- pārn. Kaujās un gājienos gruzdēja laiks, Allaž pret rietiem bij kareivim vaigs.
2.Izpausties (acīs, skatienā)- par mokošām, parasti slēptām, jūtām. Drūmi, arī naidīgi raudzīties (par acīm, skatienu).
PiemēriAcīs gruzd satraukums.
- Acīs gruzd satraukums.
- Pazars droši uztvēra.. saniknoto skatienu, kurā gruzdēja aizvainots pašlepnums.
- Ienāca vakarējais viesis: pār bālo pieri nekārtībā salipuši sviedriem piemirkušie mati, zem kuriem gruzdēja divas.. acis.
- «Zinu, zinu,» Pakalns domāja ar gruzdošu skatu, «vergu dzīvei nav nozīmes. Jāiet cīņā..»
3.Pastāvēt slēpti, bieži mokoši (parasti par psihisku stāvokli).
PiemēriSirdī gruzd smeldzošs nemiers.
- Sirdī gruzd smeldzošs nemiers.
- Gruzdošas atmiņas.
- Pārvarēt sevī gruzdošās sāpes.
- Pat sūrstošā smeldze, kas no pēdējās tikšanās ar Ritu gruzdēja sirdī, pamazām zaudēja savu mokošo asumu.
- Jau no zēna gadiem Arvīda krūtīs gruzdējušas ilgas pēc lieliem ūdeņiem un tālām gaitām.
- Francija toreiz dzīvoja komūnas sabrukuma atmiņās. Strādnieku cīņas gars gruzdēja dziļi un apspiesti.
Avoti: 3. sējums