gudrot
gudrot -oju, -o, -o, pag. -oju; trans.
1.Domās vai runājot pievērsties (kādam jautājumam, parasti vairākkārt) un censties izdomāt, izlemt (to). Prātot, domāt.
PiemēriLīdz pusdienai Perjē kungs nevalstījās, dažādus plānus gudrodams un mocīdamies.
1.1.intrans.
PiemēriKalēja meistars gluži labi saprata, ka dēlam pašreiz tiek drusku par daudz [darba], bet, gudro kā gudrodams, - nudien nebija iespējams pateikt, ko lai atmet.
1.2.Apcerot, apspriežot censties secināt, rast domu, ideju. Prātot.
Piemēri«Mēs jau te gudrojām, ka varētu skatuvi izbūvēt.»
1.3.intrans. Nodoties pārdomām, arī pārrunām (par ko). Pārdomājot, pārrunājot radīt plānus (par ko). Prātot.
PiemēriIlga un Mira gudro par nākotni, skaļi, neatstādamas neapsvērtu nevienu patīkamās nākotnes iespēju.
Avoti: 3. sējums