iebrucējs
iebrucējs -a, v.
iebrucēja -as, s.
1.Karaspēks, kas iebrūk (kādā valstī, teritorijā).
PiemēriNav mums lielākas vēlēšanās kā uzvarēt iebrucēju..
- Nav mums lielākas vēlēšanās kā uzvarēt iebrucēju..
1.1.Karavīrs šāda karaspēka sastāvā.
PiemēriIk kalns.. stāsta par tautas varonīgo cīņu pret iebrucējiem..
- Ik kalns.. stāsta par tautas varonīgo cīņu pret iebrucējiem..
2.Tas (tāds), kas ar varu iekļūst (piemēram, kādā telpā).
PiemēriIebrucēji un laupītāji.
- Iebrucēji un laupītāji.
- Iebrucēji žandarmi.
- Duburs palika uz sliekšņa stāvot [svešā mājā]. Vismazāk viņš bija gaidījis šādu iznākumu. Viņš bija iebrucējs.
Avoti: 3. sējums