irt1
irt iru, ir, ir, pag. īru; intrans.
1.Virzīt laivu, iegremdējot un vēzējot airus ūdenī. Airēt.
PiemēriHarim bija sava laiva, viņš prata irt un būrāt kā neviens cits..
- Harim bija sava laiva, viņš prata irt un būrāt kā neviens cits..
1.1.trans. Šādā veidā virzīt (laivu).
PiemēriNo paaudzes uz paaudzi pārgāja māka irt laivas uz tām vietām, kur ceļoja salaku bari..
- No paaudzes uz paaudzi pārgāja māka irt laivas uz tām vietām, kur ceļoja salaku bari..
- Kā var laiva laivu irt?
Avoti: 3. sējums