irt2
irt parasti 3. pers., irst, pag. ira; intrans.
1.Zūdot saistījumam, dalīties, raisīties (piemēram, par adījumu, vīli).
PiemēriZeķe irst.
1.1.Dilstot jukt (par audumu, adījumu).
Piemēri..veļa ira un šķīda [no mazgāšanas] pa visām vīlēm.
2.Drupt, šķīst.
PiemēriTu ej un ej... Ikkatrā solī Tev irst zem pēdām dzimtā smilts..
2.1.pārn. Zust. Iet bojā.
PiemēriIrst cerības.
3.Zust (piemēram, par to, kas saista).
Piemēri..irst atkal viena saite Ar dzimteni, - acs neviļus man trīs..
Avoti: 3. sējums