irt2
irt parasti 3. pers., irst, pag. ira; intrans.
1.Zūdot saistījumam, dalīties, raisīties (piemēram, par adījumu, vīli).
PiemēriZeķe irst.
- Zeķe irst.
- Vīle irst.
- Šuve irst.
- Cimda valdziņi irst.
1.1.Dilstot jukt (par audumu, adījumu).
Piemēri..veļa ira un šķīda [no mazgāšanas] pa visām vīlēm.
- ..veļa ira un šķīda [no mazgāšanas] pa visām vīlēm.
- pārn. Irst saltais krēslas auts, kas namus ietin..
2.Drupt, šķīst.
PiemēriTu ej un ej... Ikkatrā solī Tev irst zem pēdām dzimtā smilts..
- Tu ej un ej... Ikkatrā solī Tev irst zem pēdām dzimtā smilts..
- Un nu viņš sēdēja uz lūstoša un ir stoša ledus gabala un visapkārt bij nakts un nāve...
- Pret kuģi atsitoties, viļņi irst Un jaunam uzbrukumam kopā lasās.
2.1.pārn. Zust. Iet bojā.
PiemēriIrst cerības.
- Irst cerības.
- Irst sapņi.
- Laiks lēni pa minūtei irst Tumsā, sniegos un vējā...
- Mīļās balss mazliet skarbajā skaļumā Jutām sen jau, ka draudzība irs..
- 18. gadsimta beigās ira dzimtbūtnieciskā klaušu iekārta.
3.Zust (piemēram, par to, kas saista).
Piemēri..irst atkal viena saite Ar dzimteni, - acs neviļus man trīs..
- ..irst atkal viena saite Ar dzimteni, - acs neviļus man trīs..
- ..Nakts valgs, kas tevi sien, ir iris. Tev dvēslē jauna diena svīst..
Avoti: 3. sējums