izcīņa
izcīņa -as, s.
1.parasti vsk. Sasniegšana, iegūšana ar cīņu. Izcīnīšana.
PiemēriDivus ienaidnieka ešelonus viņš uzspridzināja, tā ielikdams savu daļu uzvaras izcīņā.
2.Sacensība, cenšanās iegūt (sportā balvu, uzvaru u. tml.).
PiemēriCeļojošā kausa izcīņa.
Avoti: 3. sējums