izlauzīt
izlauzīt -u, -i, -a, pag. -īju; trans.
1.Lauzot atdalīt (parasti daļu no veselā).
PiemēriIzlauzīt apkaltušos zarus.
1.1.Lauzot izbojāt.
PiemēriPašā sētsvidus viducī [vidū] vecs ceriņu krūms, augšā zirgu apgrauzts, apakšā cūku izlauzīts..
2.Lauzot, arī ilgi lietojot, izkustināt no parastā stāvokļa, padarīt nelīdzenu.
PiemēriIzlauzīts žoga stabs.
3.pareti Lauzot sadalīt (vairākās daļās).
PiemēriTikai vēlāk viņš saprata, cik smalkjūtīgi māte to pasargājusi no līdzcietīgas paēdināšanas, bieži vien pusdienu vietā izlauzīdama bērniem sausu maizes gabalu.
4.reti Izrunājot pārveidot (piemēram, vārdu).
Piemēri«Vecene nevar piedot nelaiķa vīram, ka tas bijis Brencis Matīss. Matīsu vēl var kaut kā izlauzīt pa vācu mēlei, bet Brencis paliek Brencis..»
Stabili vārdu savienojumiIzlauzīt galvu.
Avoti: 3. sējums