Latviešu literārās valodas vārdnīca
64 265 šķirkļi
izruna
izruna -as, s.
1.Skanējuma izveide (valodas skaņām, vārdiem u. tml.) ar runas orgāniem. Skanējums (valodas skaņām, vārdiem u. tml.).
PiemēriPareiza izruna.
  • Pareiza izruna.
  • Kaut gan intonācija ir saistīta ar visas zilbes izrunu, tomēr pilnā mērā tā izpaužas tikai vokāļos un sonantos, tas ir, sonorās skaņās, kurās ir tik daudz toņa elementu, ka šo skaņu izrunu iespējams ar balsi modulēt.
  • Kā īsts Vidzemes piekrastes zvejnieks, Līdaks vēl bija saglabājis jūtamu tāmnieku dialektu, kas atgādināja mana dzimtā novada - rūjieniešu un mazsalaciešu veco ļaužu izrunu.
  • ..angļu valodas izrunu viņai neviens nemācīja, cik varēja pati izburt no pašmācības grāmatas, tik bija.
2.parasti dsk. Atruna.
PiemēriBet tas [brālītis] jau tikai ausījās vien. Austra ies? Bet tad viņš arī līdzi... Un nelīdz nekādas izrunas.
  • Bet tas [brālītis] jau tikai ausījās vien. Austra ies? Bet tad viņš arī līdzi... Un nelīdz nekādas izrunas.
  • Lavīze sākumā negribēja sveša bērna. Kam viņiem lieka ēdēja vajagot. Varbūt negants un izlaists esot. Bet Jēkabs neklausījās viņas izrunās.
  • «Nu, izrunas tev nekad nav trūcis,» Zenta atcirta un lauzās garām.
Avoti: 3. sējums