izstumt
izstumt -stumju, -stum, -stumj, pag. -stūmu; trans.
1.Stumjot izvirzīt (no kurienes, kur u. tml.).
PiemēriIzstumt ratus no šķūņa.
1.1.Stumjot izvirzīt cauri (kam), caur (ko).
PiemēriIzstumt velosipēdu cauri mežam.
1.2.Stumjot panākt, ka (cilvēks vai dzīvnieks) izvirzās (no kurienes, kur u. tml.).
Piemēri«Eh, tu..» Bocmanis izstūma Lakstīgalu no kajītes un sāka ģērbties.
1.3.Stumjot panākt, ka (cilvēks vai dzīvnieks) izvirzās cauri (kam), caur (ko).
PiemēriIzstumt zēnu cauri vārtiem.
2.Likt aiziet (no kādas vides, sabiedrības). Arī izraidīt.
PiemēriJa viņa atzītos tiem, kas ar viņu noticis, tie viņu padzītu, izstumtu no sava vidus..
Avoti: 3. sējums