jancīgs
jancīgs -ais; s. -a, -ā
jancīgi apst.
1.Jocīgs1.
Piemēri«..es par viņu [slimnieku] uzrakstīju savu pirmo dzejolīti,. Tādu pavisam jancīgu. Visas sanitāres un māsiņas smēja..»
- «..es par viņu [slimnieku] uzrakstīju savu pirmo dzejolīti,. Tādu pavisam jancīgu. Visas sanitāres un māsiņas smēja..»
- Divi suņi milzīgi jancīgi dzenājās un pa jokam kāvās.
2.Jocīgs2.
PiemēriMan reiz bija.. radiniece, tēvamāsa. Cilvēks it kā izglītots, beidzis augstskolu.., bet visādu jancīgu iedomu pilna galva, vairāk par tādām aizprāta lietām vien runāja.
- Man reiz bija.. radiniece, tēvamāsa. Cilvēks it kā izglītots, beidzis augstskolu.., bet visādu jancīgu iedomu pilna galva, vairāk par tādām aizprāta lietām vien runāja.
Avoti: 4. sējums