kārnēt
kārnēt kārnu, kārni, kārn, pag. kārnēju; intrans.; apv.
Būt bezdarbībā, parasti ilgstoši ko gaidot.
PiemēriMeitene [Annele] izskrēja laukā. Nostājās pie dārziņa. Gaidīja kārām acīm. Vai tad tiešām paies garām? Vai tad viņu nepasauks?.. Līziņa atskatījās atpakaļ. «Na, meitēn, ko tu tā stāvi un kārni? Nāc!»
Avoti: 4. sējums