kārnēt
kārnēt kārnu, kārni, kārn, pag. kārnēju; intrans.; apv.
Būt bezdarbībā, parasti ilgstoši ko gaidot.
PiemēriMeitene [Annele] izskrēja laukā. Nostājās pie dārziņa. Gaidīja kārām acīm. Vai tad tiešām paies garām? Vai tad viņu nepasauks?.. Līziņa atskatījās atpakaļ. «Na, meitēn, ko tu tā stāvi un kārni? Nāc!»
- Meitene [Annele] izskrēja laukā. Nostājās pie dārziņa. Gaidīja kārām acīm. Vai tad tiešām paies garām? Vai tad viņu nepasauks?.. Līziņa atskatījās atpakaļ. «Na, meitēn, ko tu tā stāvi un kārni? Nāc!»
- Krodzinieks pāri letei uz kādu bārās: «Vai tu neiesi ārā, ko te kārni! Ir gan nelaime - pie viena kliņģera dirn veselu dienu!»
- Vai tu kārni, vai ne, dabūt tu jau nedabūsi!
Avoti: 4. sējums