kalties
kalties kāļos, kalies, kaļas, pag. kalos; refl.
1.Kalt sev.
PiemēriUz Skanuļiem brauca malties un kaities cauru gadu, jo Skanuļos bija dzirnavas un smēde..
- Uz Skanuļiem brauca malties un kaities cauru gadu, jo Skanuļos bija dzirnavas un smēde..
2.Kaļot virzīties (uz priekšu, dziļāk).
Piemēri.
- .
- Kalt dziļi sienā.
- Kalt cauri baļķim.
- Kaut cik paprāvākai ēkai pamatus liekot, bija jākaļas zemē līdz klintij.
- pārn. Līdz kalna vidum tikušas ir dažas [cipreses] melni zaļas, Bet augstāk nespēj it nemaz Un tāpēc klintī kaļas.
3.sar. Mācīties, intensīvi cenšoties iegaumēt (daudzreiz atkārtojot).
PiemēriRita jau sēž pie galda un kaļas. «Rita, dzirdi?» es iekliedzos. Bet viņa aizbāž ausis ar pirkstiem. Un tikai kustina lūpas.
- Rita jau sēž pie galda un kaļas. «Rita, dzirdi?» es iekliedzos. Bet viņa aizbāž ausis ar pirkstiem. Un tikai kustina lūpas.
Avoti: 4. sējums