kauciens
kauciens -a, v.
1.Skaļš, ass, bieži arī stiepts (dzīvnieka) kliedziens. Skaļa, asa, bieži arī stiepta balss skaņa.
PiemēriVilku kaucieni.
- Vilku kaucieni.
- Tumšā rudens naktī mūs atmodina Bobja rējieni, smilkstieni, kaucieni.
- Visu nakti Pelēcītis smilkstēja pagalmā pie būdas. ..Kaucieni būtu iztraucējuši cilvēkus no miega, žēlie smilksti neiztraucēja nevienu.
2.Īslaicīga vienreizēja skaņa → kaukt2.
PiemēriVētras kaucieni.
- Vētras kaucieni.
- Lokomotīves kauciens.
- Strauji pagriezieni, izrāvieni un bremžu kaucieni pavada ikvienu Ozolnieka autobraucienu.
- Sardzes stūrmanis.. ik pa brīdim signalizē, atskan dobji sirēnas kaucieni.
- ..Alma dzirdēja rietumu pusē tālu izšāvienu, dzirdēja mīnas kaucienu..
3.sar. Īslaicīga vienreizēja skaņa → kaukt3.
PiemēriTad pa gaiteņa logu atskan sievietes izmisuma kaucieni: «Ak, Peksītis beigts, beigts!»
- Tad pa gaiteņa logu atskan sievietes izmisuma kaucieni: «Ak, Peksītis beigts, beigts!»
Avoti: 4. sējums