kauslis
kauslis -šļa, v.
kausle -es, dsk. ģen. -šļu, s.
1.Cilvēks, kas mēdz kauties1. Cilvēks, kas kaujas (1). Arī dauzoņa.
PiemēriNetīra, dubļaina sēta ar sarkanām ķieģeļu grēdām, kuras likās sakrautas.., lai naktī kaušļiem būtu ko paķert kādu sviežamo un triekt savam pretiniekam pa galvu.
- Netīra, dubļaina sēta ar sarkanām ķieģeļu grēdām, kuras likās sakrautas.., lai naktī kaušļiem būtu ko paķert kādu sviežamo un triekt savam pretiniekam pa galvu.
- «Strautiņš liels kauslis - ..virsleitnantam Gramzdam aiz skaudības izsitis zobus. ..Akmaņa kungam uz ceļa uzbrucis un izsitis aci..»
- Abu mehāniķu kautiņam pienāca negaidītas beigas. ..tuvumā pagadījās milicijas patruļa. Lādzīgais milicijas leitnants mēģināja kaušļus nomierināt..
- pārn. Novītīs ziedi trauslie, Izžūs dziedošās upes, Līdz rudens - kauslis - Trieks saules valstību drupās.
1.1.Kauslīgs dzīvnieks, parasti putns.
PiemēriGaiļi ir lieli kaušļi.
- Gaiļi ir lieli kaušļi.
- Divi sienāži bij saplūkušies savā starpā, un viens pārkodis otra cieto lūpu. ..Spriedums bija tāds: nosodīt abus kaušļus.. un padzīt tūliņ abus projām no siena kaudzes..
Avoti: 4. sējums