kauties
kauties kaujos, kaujies, kaujas, pag. kāvos; refl.
1.Cīnīties (parasti brutāli, nežēlīgi), piemēram, sitot ar rokām, sitot vai durot ar kādiem ieročiem.
PiemēriKauties ar kaimiņu puikām.
1.1.Cīnīties (par dzīvniekiem).
PiemēriGaiļi kaujas.
1.2.pārn.; sar. Aktīvi censties (pēc kā), rīkoties, lai iegūtu (ko).
PiemēriIr lomas, pēc kurām mēs [aktieri], tā sakot, kaujamies. Un ir atkal tādas, kuras neviens negrib ņemt.
2.Cīnīties2.
PiemēriPirmā pasaules kara laikā dzejnieks zirga mugurā šķērsojis un krustojis Latviju, kāvies ar vāciešiem.., viņa kauju biedri krituši pie Jelgavas.
3.Censties atbrīvoties (no uzmācīgiem dzīvniekiem) gaiņājoties, sitot u. tml.
PiemēriKauties ar blusām.
3.1.Pretoties (parādībām dabā).
PiemēriKauties ar vēju.
4.sar. Darīt (ko grūti paveicamu, arī nepatīkamu).
PiemēriMelderiene piederēja pie tās šķiras ļaudīm, kuri dienām un naktīm kaujas ar projektiem..
4.1.Būt (kā nevēlama) ietekmē, varā, censties pārvarēt (ko nevēlamu).
PiemēriVecā labā motorlaiva... pieci gadi viņi kāvās ar parādiem, kamēr samaksāja būvētājam un firmai par motoru.
4.2.Censties pārvarēt, nomākt (nevēlamu psihisku stāvokli).
PiemēriKauties ar drūmām domām.
Avoti: 4. sējums