klaidēt
klaidēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju; trans.
1.Kliedēt1.
PiemēriVirs liesmām gaisā.. griezās melns biezu dūmu mākonis. Vējš pamazām klaidēja to uz visām pusēm.
1.1.Panākt, būt par cēloni, ka (kas, parasti uzmanība, domas) kļūst mazāk koncentrēts.
PiemēriJanka turpināja risināt uzdevumus, bet neparastie apstākļi klaidēja domas, tāpēc uzreiz neizdevās atrast pareizos atrisinājumus.
1.2.Panākt, būt par cēloni, ka pamazām zūd (parasti negatīvs psihisks stāvoklis).
PiemēriViņi bija iznākuši Gaujas krastā, un arī Pēterim klajums klaidēja meža nospiestību.
Avoti: 4. sējums