kliedēt
kliedēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju; trans.
1.Panākt, būt par cēloni, ka (kas, piemēram, migla, dūmi) kļūst mazāk koncentrēts, blīvs.
PiemēriSteidzas saule, steidzas vēji Lejās vēso miglu kliedēt..
1.1.Panākt, būt par cēloni, ka (kas, piemēram, tumsa, aukstums, skaņas) zūd, beidz izplatīties vai ļoti samazinās.
PiemēriZeltainais mēness, kas visu nakti bija tumsu kliedējis, snauda rieta pusē aiz pelēkajiem mākoņiem..
1.2.Panākt, būt par cēloni, ka pamazām zūd (parasti negatīvs, psihisks stāvoklis).
Piemēri..svešajā vietā nedrošību kliedēs kopējs darbs ar pazīstamu cilvēku.
2.Dalīt, virzīt (uz vairākām pusēm, uz vairākām vietām). Dalot, virzot līdzināt plānākā slānī.
PiemēriVējš kliedē smiltis.
2.1.Dalīt, virzīt (uz vairākām pusēm, uz vairākām vietām), izjaucot (kā) vienību, veselumu.
PiemēriKliedēt cilvēku pūli.
2.2.pareti Dzenāt, dzenājot izjaukt.
PiemēriVanags kliedē irbju baru.
Avoti: 4. sējums