klanīgs
klanīgs -ais; s. -a, -ā.
klanīgi apst.; pareti
1.Tāds, kas iztop, izdabā (kādam, parasti savtīgā nolūkā).
PiemēriAr saldu mēli, padevībā klanīgs, Tu pūlies savā labā.
- Ar saldu mēli, padevībā klanīgs, Tu pūlies savā labā.
- Mēdzu būt stingrs un mēdzu būt klanīgs, - Kuru no viņiem laukā man ravēt, Divi cilvēki darbojas manī: Pirmais - steidzina, otrais - kavē.
1.1.Tāds, kurā izpaužas šādas īpašības.
Avoti: 4. sējums