klupt
klupt klūpu, klūpi, klūp, pag. klupu; intrans.
1.Strauji, pēkšņi svērties uz priekšu (piemēram, aizķeroties kājai, sākot slīdēt) — par cilvēkiem.
Piemēri..zirgu pakavi no kūdrainās zemes bija izcēluši melnas dobes. Šais dobēs Helēna reizēm klupa.
Stabili vārdu savienojumiKlupdams krizdams.
1.1.Par dzīvniekiem.
Piemēri..zirgs klupa un izmeta jātnieku no sedliem.
2.Strauji virzīties (kur zemāk), strauji liekties (uz priekšu).
Piemēri..viņš nošņācās, galvu nopurinādams, saskaities par tiem, no kuriem jābēg, bet vēl vairāk par tiem, kas pa kaklu pa galvu klupa laivās.
2.1.Strauji virzīties uz priekšu un tvert.
PiemēriAlberts nogrūž puiku no sēdekļa un klūp airos.
3.sar. Uzbrūkot strauji tuvoties, virzīties klāt.
PiemēriAris iesvilās pa īstam, klupa Egilam krūtīs..
3.1.Par dzīvniekiem.
PiemēriPasvied viņam [sunim] maizes garozu, viņš to apēd un klūp kājā.
Stabili vārdu savienojumiUz deguna klupdams (arī krizdams).
Avoti: 4. sējums