Latviešu literārās valodas vārdnīca
85 581 šķirklis
knaibīt
knaibīt -u, -i, -a, pag. -īju; trans.
1.Vairākkārt kniebt1.
PiemēriTāle droši vien atkal knaibīja mazos [bērnus], tie knosījās un ņurkšēja.
1.1.Spaidīt, saspiežot starp pirkstu galiem (parasti, ko meklējot).
PiemēriMeistars.. miltu maisu.. knaibīja vienā un otrā pusē, gaļas gabalu sataustījis, palika ļoti lepns.
2.Vairākkārt, arī ilgāku laiku kniebt2.
PiemēriKnaibīt no maizes rieciena pa drupatai.
3.parasti 3. pers. Sāpīgi kairināt (par vēju, aukstumu u. tml.). Arī kniebt3.
PiemēriSals nežēlīgi knaibīja seju, rokas..
Avoti: 4. sējums